/Aiziešana nav padošanās

Aiziešana nav padošanās

Pirms gandrīz pieciem gadiem, 2014. gada sākumā, Māris Verpakovskis pārtrauca futbolista karjeru Grieķijā, lai atgrieztos savā bērnības un jaunības pilsētā Liepājā, kur pārņēma gandrīz sabrukušo virslīgas futbola saimniecību. Par spīti regulārām finansiālajām grūtībām sakārtoja to un sekmēja divu trofeju izcīnīšanu. Šī gada izskaņā Māris Verpakovskis atkal pamet Liepāju, lai dotos galvaspilsētas virzienā, kur visu šo laiku bija viņa īstās mājas, viņa ģimene.

Motivācija – ģimene
Reakcija uz futbola kluba “Liepāja” prezidenta Māra Verpakovska paziņojumu par aiziešanu no kluba, protams, ir krasi atšķirīga. Viņam atkal atgādina Liepājas pamešanu gadsimta sākumā, lai kļūtu par Rīgas kluba “Skonto” spēlētāju, kāds atkal sauc par nodevēju, kāds par meli, bet racionālāk domājoši cilvēki atgādina vienkāršu patiesību – katrs cilvēks pats ir savas dzīves un karjeras noteicējs.
Māra Verpakovska padomdevēji esot viņam ieteikuši aiziešanas kontekstā nerunāt par ģimenes apstākļiem, lai tas neizklausītos pēc centieniem iežēlināt sabiedrību.

Tomēr Māris nekautrējas teikt, ka ģimenes māja ir Jūrmalā un nākamgad paredzēta dēla sūtīšana skolas gaitās. Turklāt, ja var ticēt neoficiāliem avotiem, Māra un viņa sievas Alises ģimenē drīzumā esot gaidāms pieaugums. Verpakovska atrašanās Liepājā vairāk līdzinājās komandējumiem, nevis pastāvīgai dzīvošanai šeit.

Šim sarakstam summējas klāt arī Māra viceprezidenta amats Latvijas Futbola federācijā, bet Latvijas realitāte ir tāda, ka karjeras iespēju ziņā Liepāja piekāpjas Rīgai, no kurienes, starp citu, savulaik uz Liepāju pārcēlās Māra tēvs Ilmārs.

Māja ķīlā
Varbūt aiziešanas iemesls ir uzņēmēja Oļega Hramova ienākšana Liepājas klubā un viņa kļūšanu par vienīgo noteicēju stratēģisku lēmumu pieņemšanā? Māra Verpakovska līdzgaitnieks futbola klubā “Liepāja” Olafs Saulriets pieļauj, ka tā varētu būt, bet arī norāda, ka šādas pārmaiņas ir loģiskas, jo tas ir pašsaprotami, ka cilvēks, kurš iegulda klubā savus līdzekļus, vēlas sev noteiktu ietekmi.
Finanšu līdzekļi “Liepājai” ir bijuši ļoti nepieciešami, jo kluba pastāvēšanas pirmajās trīs, ja ne visās četrās sezonās tas regulāri saskāries ar finansiālām grūtībām:

“Gribas pajautāt – vai lielie kritizētāji var iedomāties, ka divus gadus mēs ņēmām bankā kredītlīniju par lielu naudu, lai varētu nodrošināt kluba pastāvēšanu un kā nodrošinājumu tam Māris lika ķīlā savu Jūrmalas māju?

Katru gadu ap aprīli – maiju mēs ar Māri naktīs negulējām, jo tas bija brīdis, kad beidzās garantētā nauda no sponsoriem, atbalstītājiem un pilsētas. Bija jādomā, kā klubam izdzīvot līdz sezonas beigām. Katru gadu tajā laikā, ņemot vērā, ka gada beigās bija garantētā UEFA dotācija par iekļūšanu Eirokausos, bankā tika ņemta kredītlīnija. Šādas krīzes apstākļos, saprotot to, ka aizmugurē nav lielas naudas, ir šausmīgi smagi. Matemātika ir diezgan vienkārša. Ja kluba budžets ir tuvu pie 700 – 800 tūkstošiem eiro, tad ir redzams tas mīnuss, kas tiek aizlāpīts ar Eirokausu naudu. Katru gadu tu veido prezentācijas, kā tiks strādāts ar atbalstītājiem, bet katru gadu tu aizvien vairāk aplauzies, saprotot, ka Latvijas sportā nav milzīgas naudas atbalstīšanai. Katru gadu esi uz naža asmens un saproti – ja neiekļūsti Eirokausos, tad klubs bankrotēs vai cīnīsies pa apakšgalu un mēģinās noturēties virslīgā.”
FK “Liepāja” pirmo trīs sezonu galvenais treneris Viktors Dobrecovs norāda, ka nevienam cilvēkam nav komfortabli, kad viņš ir atbildīgs par simtiem tūkstošu lielu parādu, taču Māris darījis visu, lai norobežotu spēlētājus, trenerus un kluba darbiniekus no negācijām un neradītu lieku stresu. Algu aizkavēšanās kopumā esot uztverta normāli, turklāt tās kavējās samērā neilgi – ap nedēļu.
Izveidojot jauno klubu un pārņemot “Metalurga” futbola saimniecību, Mārim un Olafam piemita jauniešiem raksturīgais ideālisms un entuziasms. Klubs par savu moto izvēlējās saukli “Liepājas futbols Latvijai”, runāja par “Liepāju” kā par Latvijas izlašu spēlētāju kalvi un uzstādīja ambiciozus mērķus iekļūt Eiropas līgas grupu turnīrā. Realitāte izrādījās skarba.
Stabila finansējuma trūkuma apstākļos nebūtu brīnums, ja cilvēki agrāk vai vēlāk vienkārši nogurtu no šādas spriedzes un no nepārtrauktas cīņas. Tomēr O. Saulriets nedomā, ka Verpakovska aiziešanas lēmuma pamatā ir iepriekšējo gadu grūtības:

“Māra solis nav padošanās, jo šobrīd situācija ir tieši pretēja. Oļega Hramova ienākšana klubā bija labs brīdis, jo līdz ar to klubam parādījās jaunas perspektīvas. Labā ziņa ir tā, ka Māris un Oļegs šķīrās bez negācijām.

Profesionāli paspieda viens otram roku, un viss ir kārtībā. Ne tur ir nodevība, ne kaut kas cits. Lielie rējēji jau nezina, ko šie četri pieci gadi mums prasīja. Varbūt pēc gada parādītos citi cilvēki, bet tas ir skaidrs par miljons procentiem – ja nebūtu Māra, ja mēs neatbrauktu un mērkaķa ātrumā visu nepārņemtu, tad 2014. gada sezonā Liepājas klubs nepiedalītos virslīgā. Protams, ļoti palīdzēja pilsēta, palīdzēja Ainārs Kreics.”

Futbols nepazudīs
Latvijas futbola apskatnieks Edmunds Novickis spriež, ka savu galveno uzdevumu Liepājā Māris ir izpildījis: “Ja Mārim nepiederēja kluba kapitāldaļas, tad es viņa lēmumu pilnībā saprotu. Viņa galvenais uzdevums bija atdzīvināt Liepājā virslīgas futbolu, kad Liepājai draudēja palikšana bez virslīgas. To viņš paveica, misiju izpildīja. Principā, ielika spēcīgus pamatus jaunajam klubam, paveica svarīgāko darbu. Kad klubs ir nostājies uz kājām, tad vienīgā motivācija ir mēģināt turpināt attīstīt klubu. Tā nav maza motivācija, bet, no otras puses, – kluba īpašnieks ir cits, un, ja Māri aicina cits ambiciozs klubs, tad es viņa lēmumu saprotu. Man ir tāds filozofisks skatījums – katrs cilvēks pats izlemj. Man liekas, ka nav pamata nosodīt par to, ka viņš nav patriotisks.

Šaubos, ka Māris šo soli sper alkatības vai finansiālu apsvērumu dēļ. Visticamāk, tas ir saistīts ar viņa iespējām būt futbolā, izpausties pēc iespējas vairāk, sasniegt savas ambīcijas.”

Jautāts par to, kādas sekas Liepājas futbolā varētu atstāt M. Verpakovska atgriešanās Rīgā, Edmunds norāda, ka viss būs atkarīgs no kluba jaunā īpašnieka: “Kamēr klubā bija Māris, viņš bija kluba seja, lai kādi bija akcionāri. “Liepājas” spertie soļi bija visnotaļ loģiski un labi. Ja tagad būs kāds solis, ko cilvēki nesapratīs, piemēram, milzīga gūzma ar leģionāriem, daudzi citu pilsētu spēlētāji, nevis liepājnieki, tad skaidrs, ka kaut kādā brīdī var sākties negācijas. Savukārt, ja īpašnieks ieturēs līdzšinējo kursu, tad, lai arī klubā nebūs Māra Verpakovska, nevarēs teikt, ka kaut kas būtiski mainīsies kluba darbībā. Līdz ar to arī attieksmē nekam īpaši nevajadzētu mainīties. Īpašniekam šī būs pirmā starpsezona, kurā viņš būs galvenais noteicējs. Kā viņš rīkosies, kā komplektēs sastāvu, kāds būs mārketings, kāda būs vīzija, kā klubs tiks pasniegts Liepājas līdzjutējiem. Tas būs savējais vai tas būs privāts klubs ar privātām interesēm.”
Viktors Dobrecovs ir pārliecināts, ka līdz ar M. Verpakovska aiziešanu Liepājas futbols nav apdraudēts: “Māris no Liepājas neaiziet ar attieksmi: “Es eju prom, dariet, ko gribat.” Ja reiz viņš nodeva klubu jaunajam vadītājam, tad viņš ir pārliecināts, ka ir atstājis to drošās rokās. Domāju, ka viss turpināsies. Ir piesaistīts viens no izlases treneriem Gordons Jangs, ir kluba attīstības plāni. Futbols nepazudīs.”

Avots: “Kurzemes Vārds”