/Dzīvespriecīgais Dodo no Rio favelām

Dzīvespriecīgais Dodo no Rio favelām

Kajbumba.lv piedāvā laikrakstā “Kurzemes Vārds” iepriekš publicēto interviju ar virslīgas 4. kārtas vērtīgāko spēlētāju, vienu no futbola kluba “Liepāja” šīgada jaunpienācējiem DODO jeb pilnajā vārdā LUIŠU PAULU HILARIU. Viņš savainojuma dēļ izlaida iepriekšējo sezonu, bet pirms tam spēlēja Grieķijas čempionātā. Riodežaneiru favelās uzaugušais dienvidamerikānis Liepājas komandā izceļas ne tikai ar dzīvesprieku un jokiem, bet arī ar teicamiem centrējumiem un prasmi gūt vārtus, ko viņš apliecināja mačā pret Krievijas premjerlīgas komandu “Krylya Sovetov”, un tagad arī virslīgā.

– Kāpēc tevi sauc Dodo, ja tavs oficiālais vārds ir Luišs Paulu Hilariu?
– Dodo ir mana iesauka. Mana mamma man to iedeva, jo viņas labas draudzenes atvasi arī sauca Dodo.

– Tu par sevi radi ļoti draudzīgas personības iespaidu. Gandrīz vienmēr smaidi un joko. Vai tas tev padodas dabīgi?
– Jā. Man agrāk nebija viegla dzīve. Kad dievs ir devis manai ģimenei iespējas – māju, pārtiku – es esmu ielicis sev sirdī domu dzīvot tikai ar labo un nedarīt citiem cilvēkiem ļaunu. Censties palīdzēt cilvēkiem, smaidīt. Kad tu smaidi, rodas laba enerģija, rodas labas domas. Es mīlu cilvēkus. Cilvēki iepriekš man ir palīdzējuši, un tagad es cenšos labi izturēties pret citiem cilvēkiem.

– Tu pieminēji, ka tev kādreiz nebija viegla dzīve. Vai taisnība, ka tu esi cēlies no Riodežaneiru favelas (nabadzīgo kvartāla – A.S.)?
– Jā, es piedzimu un visu dzīvi nodzīvoju Pavau Pavaoziņju E Kantagalu favelā. Nāku no favelas, no ciemata. Tur nav viegla dzīve.

– Vai mākslas filma “Dieva pilsēta” precīzi attaino dzīvi favelās?
– Jā, šī filma un arī otra – “Show de bola” (Dodo ir epizodiska loma šajā filmā – A.S.). Es ļoti mīlu savu ciematu, jo man tur ir daudz draugu. Tur nav tik bīstami, kā daži saka. Ja tu tur dzīvo un saproti dzīvi tur, ja esi laba personība, tad dzīve nav slikta.

– Taču viegla dzīve gan tur nav?
– Nē, viegla nav. Ja tu esi cēlies no favelas un mēģini dabūt kādu darbu, tev jautā par izcelšanos. Kad atbildi, ka nāc no favelas, tad neviens tevi negrib ņemt darbā, jo cilvēki baidās.

– Vai favelu noziedzību dēļ?
– Noziedzība ir arī šeit Turcijā, Vācijā, Krievijā. Labās pilsētās, sliktās pilsētās. Noziedznieki ir arī bagāti cilvēki. Kad tu nāc no favelas, dzīve ir sarežģīta. Un, ja tu esi melnādainais, tad ir vēl grūtāk.

– Vai tad Brazīlijā ādas krāsai ir nozīme?
– Ir. Mūsdienās situācija sāk kļūt normāla, bet melnajiem cilvēkiem tur nav viegli.

– Vai taisnība, ka tava dzīvesbiedrene prot daudzas valodas?
– Jā, viņa zina vācu valodu, spāņu, franču un ir sākusi apgūt krievu valodu. Viņa māca valodas citiem cilvēkiem.

– Kā esi iejuties Liepājas komandā?
– Esmu ļoti laimīgs. Kad spēlēju Grieķijā, man bija problēmas ar ceļgalu un es izlaidu pusotru gadu. Šajā laikā jutos ļoti slikti. Daudzas manī ieinteresētās komandas pētīja manu spēlētāja profilu un, kad redzēja, ka es tik ilgi neesmu spēlējis, tās no manis atteicās. Es saprotu klubus, jo tiem nav izdevīgi piesaistīt futbolistus, kuri ilgi nav spēlējuši. Tāpēc, kad Torress man piezvanīja un uzaicināja uz šejieni, es biju ļoti priecīgs. Es ticu, ka dievs man ir devis vēl vienu iespēju. Tāpēc jūtos šeit labi un laimīgi.

– Tavas bumbas pārvaldīšanas prasmes izskatās visai iespaidīgi, bet kā tu jūties fiziski pēc tik ilga laika bez spēļu prakses?
– Mana fiziskā forma ir normāla. Man vēl drusku ir jāpieliek, bet jūtos ļoti, ļoti labi, jo šeit ir labi treniņi fiziskās sagatavotības trenera Ričarda vadībā. Viņš ir ļoti labs profesionālis un daudz man palīdz. Kad tu strādā ar profesionāļiem, tu kļūsti daudz labāks. Kad aizvadīju pirmo spēli, es spēlēju tikai normāli. Tagad jau sāku tuvoties savam līmenim.

– Lai arī tas bija tikai treniņmačs, vienalga – pieļauju, ka tev ir labas izjūtas par gūtiem vārtiem pret Krievijas premjerlīgas komandu.
– Jā. Kad guvu vārtus, atcerējos iepriekšējās spēles – pret Dortmundes “Borussia”, “Krasnodar” un citām spēcīgām komandām. Es atkal gribēju izdzīvot šo brīdi, atcerēties Eiropas līgas grupu turnīra spēles. Gribu sākt sezonu, gribu gūt cik vien daudz vārtus es varu.

– Kādas tev ir atmiņas no sava Eiropas klubu karjeras sākuma Horvātijā?
– Mana pirmā komanda bija “Inter Saprešič”. Pavadīju tur astoņus mēnešus pirms mani nopirka Zagrebas “Dinamo”. Šajā klubā pavadīja vairāk par diviem gadiem, bet tiku izīrēties citai Horvātijas komandai “Lokomotiva”. Atgriezos “Dinamo”, tad devos uz Azerbaidžānas “Qabala”, kur spēlēju piecus gadus. Pēc tam mazliet spēlēju Brazīlijā, tad Grieķijā, bet tagad esmu Liepājā.

– Pirms intervijas tu sacīji, ka tava angļu valoda nav ļoti laba, taču jāsaka, ka tā ir pietiekami normālā līmenī. Savukārt laukumā tu vari lamāties vairākās valodās, tai skaitā arī krievu. Vai to iemācījies Azerbaidžānā?
– Jā, drusku saprotu krieviski, jo Azerbaidžānā spēlē daudz krievu futbolistu un cilvēki šajā valstī runā krieviski, turklāt es strādāju kopā ar treneri [Romānu] Grigorčuku. Kad esmu jaunā valstī, kuras valodu es nesaprotu, cenšos to iemācīties, koncentrējos uz to. Kad es Horvātijā biju pirmo dienu, es runāju tikai portugāliski. Tur sāku mācīties valodas, kas man ļoti palīdz, jo esmu spēlējis vairākās Eiropas komandās. Man ir labas attiecības ar citiem brazīliešu spēlētājiem, bet es cenšos turēties kopā ar eiropiešiem, lai apgūtu valodas.

– Cik labi tu pazini Torresu, kad abi spēlējāt Azerbaidžānā?
– Viņš spēlēja “Qabala” komandā, tad pārcēlās uz “Qarabag”. Viņam ir laba personība, viņš mani uzaicināja uz šejieni. Esmu pateicīgs viņam, Marekam [Zuntneram] un kluba prezidentam par to, ka viņi man noticēja vēl pirms ieraudzīja mani. Es jau teicu, ka man bija problēmas ar ceļgalu. Viņi man deva iespēju, un es centīšos atdot savu dzīvību par šo komandu.

– Kādi futbola elementi, tavuprāt, tev padodas vislabāk?
– Man patīk dribls, bet es nedriblēju visu laiku, tikai kad to drīkst darīt. Man ir arī labs ātrums. Es domāju, ka labi lecu un cenšos dot labas piespēles. Varētu teikt, ka esmu vispusīgs spēlētājs. Kāds var teikt: “Ko viņš tur runā?”, bet es ticu sev un domāju, ka esmu vispusīgs spēlētājs. Kad sasniegšu savu labāko formu, apliecināšu, ka esmu vispusīgs.

– Kādi ir tavi mērķi “Liepājā”?
– Es centīšos kļūt par čempionu. Tas nav normāli, ja futbolists nevēlas kļūt par čempionu. Centīšos palīdzēt savai komandai, saviem draugiem, savam trenerim, kurš ir labs cilvēks. Man ir bijuši daudzi treneri, bet šis treneris ir kā tēvs, nevis kā treneris. Viņam ir laba sirds. Arī Ričards ir labs cilvēks, arī Jura (fizioterapeits Jurijs Ksenzovs – A.S.) un otrs masieris (Salvis Kovaļevskis – A.S.). Visi pret mani ir labi, un man šeit nav problēmu. Man ir labas attiecības ar visiem cilvēkiem. Es domāju, ka “Liepāja” šogad ir spēcīga kā ģimene. Mēs varam paveikt kaut ko labu šajā 2019. gadā.

Autors: “Kurzemes Vārds”. 27.02.2019
Foto: “Kurzemes Vārds”; Sīmanis Martuzāns/FK “Liepāja”