/“Liepājai/Mogo” atkal jauns treneris

“Liepājai/Mogo” atkal jauns treneris

Par futbola kluba “Liepāja/Mogo” šīs sezonas trešo galveno treneri septembrī kļuva Skotijas speciālists GORDONS JANGS. Nedēļu pēc ierašanās Liepājā intervijā “Kurzemes Vārdam” viņš pastāstīja par to, kā tika panākta vienošanās par viņa pievienošanos klubam, kā arī ieskicēja savus darba pamatprincipus.

– Noprotams, ka jūs karjerā liela loma ir bijusi Latvijas izlases galvenajam trenerim Miksu Pātelainenam. Kā sākās jūsu kopdarbs?

– Es biju Matervelas jaunatnes akadēmijas direktors un tiku paaugstināts par pieaugušo komandas treneri. Man bija tā laime piedalīties trīs vai četrās Eiropas kampaņās Eiropas līgā un Čempionu līgas kvalifikācijā Kreiga Brauna vadībā. Tad es pārcēlos uz Šefīldas “United”, bet “Dundee United” man radās iespēja strādāt kopā ar Miksu. Kopš tā laika esmu strādājis par galvenā trenera asistentu.

– Vai taisnība, ka esat strādājis arī Āzijā un Austrālijā?

– Jā. Tas bija laikā, kad strādāju Šefīldas klubā. Mums bija sadarbības klubi Ķīnā un Indijā. Klubam bija akcijas Austrālijas, Ungārijas un Beļģijas klubos. Mans uzdevums bija koordinēt trenēšanas programmas, sadarbību starp klubiem. Mēs nodrošinājām trenēšanas, medicīnas, skautošanas, taktikas ekspertīzi. Man bija laba pirmā pieredze strādājot ar profesionāliem spēlētājiem.

– Kā nokļuvāt Ziemeļkalifornijas premjerlīgā?

– Es vienmēr esmu bijis atvērts izaicinājumiem. Aptuveni sešus gadus devos uz ASV un izveidoju paziņu loku. Man piedāvāja darbu klubā. Domāju, ka tā ir laba iespēja paplašināt pieredzi un iegūt jaunas zināšanas. Izbaudīju šo laiku, bet domāju, ka pēc pieciem vai sešiem gadiem es dotos atpakaļ un, iespējams, dotos atpūtā. Tajā laikā es domāju, ka tas mani nepietiekami izaicina. Man bija iespēja doties atpakaļ uz Skotiju, un es atgriezos mājās.

– Jānis Ikaunieks pēc uzvaras pār Igauniju Rīgā notikušajā Baltijas kausa spēlē bija pateicīgs jums par padomu izspēlēt stūra sitienu, un pēc šīs izspēles viņš guva vārtus. Tas nozīmē, ka jūsu funkcijas Miksu Pātelainena komandās ir tieši taktika vai arī fiziskā sagatavotība jeb viss kopā?

– Viss kopā. Mēs ar Miksu esam labi sastrādājušies, mums ir laba savstarpējā sapratne. Mēs varam apspriest visu un dot padomus. Tāpēc, ja es kaut ko redzu, man ir iespēja dalīties ar to. Ja mēs atgriežamies pie tās spēles, es domāju, ka Ikaunieks tajā bija ļoti labs. Pirmajā puslaikā es pamanīju, ka pretinieki nekad nesūta divus spēlētājus pie stūra karodziņa, tāpēc es piedāvāju izspēlēt stūri. Beigās izšķirošā bija viņa tehnika un viņa prasme izpildot sitienu, kas deva mums vārtus.

– Droši vien virslīgas tāda kalibra spēlētāja trūkums mūsu komandai ir liels zaudējums?

– Kad es runāju ar klubu, es zināju, ka izlasei nebūs pieejami ne Ikaunieks, ne Kamešs. Tie ir divi ļoti labi spēlētāji, ko neviena komanda nevar atļauties zaudēt. It īpaši uzbrukuma zonā. Tas ir liels zaudējums.

– Vai taisnība, ka jūs augusta pēdējās dienās vēl bijāt “Falkirk FC” galvenā trenera pienākumu izpildītājs?

– Jā.

– Vai pametāt šo klubu pēc “Liepājas” piedāvājuma?

– Viss notika vienā laikā. Es runāju ar “Liepāju” aptuveni pirms mēneša, pirms tā piesaistīja Argentīnas treneri. Es biju ļoti vīlies, kā notika lietas Falkīrkā. Viņi atlaida galveno treneri, kuram bija trīs gadu plāns, bet klubs kļuva ļoti nepacietīgs. Kad viss sakrita, es padomāju, ka šī ir labāka iespēja. Un šis ir svaigs izaicinājums.

– Cik nozīmīga loma jūsu uzaicināšanā uz Liepāju bija jūsu kolēģim izlasē un tagadējam asistentam Marekam Zuntneram?

– Ļoti, ļoti svarīga. Viņš ne tikai ir fantastiska personība. Es domāju, ka viņam ir lieliskas futbola zināšanas un viņam ir īsta kaislība attiecībā uz šo klubu un pilsētu. Viņš bija tas, kurš mani uzrunāja. Tad mēs runājam ar Māri [Verpakovski] un īpašnieku Oļegu [Hramovu]. Visi trīs mani pārliecināja, ka viņiem ir pareiza vīzija un man bija viegli pieņemt lēmumu.

– Pēc spēles pret “RFS” jūs atklājāt, ka saistībā ar darbu Liepājā viss notika ļoti ātri. Cik ātri pieņēmāt lēmumu?

– Ja godīgi, mēs vienojāmies 15 – 20 minūšu laikā. Tas bija izlases nometnes brīvdienas laikā. Tikos ar Māri un Mareku, un mēs vienojāmies ātri. Mēs visi bijām atklāti un godīgi. Es domāju, ka mums bija pareizā ideja. Neviens nekaulējās. Mēs vienkārši pateicām, ka ir vērts vienoties, darām to! Paspiedām rokas, mums bija džentelmeņu vienošanās.

– Pieļauju, ka kļūšana par galveno treneri jūsu karjerā ir solis uz augšu, bet vai jūs nebaidīja tas, ka Latvijas līga ir viena no vājākajām Eiropā?

– Es domāju, ka komandai ir reāla iespēja kvalificēties Eiropas līgai. Tas padara šo izaicinājumu interesantu. Jā, līga nav ļoti spēcīga. Tehniski, tā, iespējams, ir tik spēcīga kā Skotijas premjerlīgas apakšgals. Taču Skotijas premjerlīgā ir vairāk fanu, Skotijā ir lielāka futbola kultūra. Piemēram, “Celtic” un “Rangers” spēli apmeklē 65 tūkstoši skatītāju. Līga mani nepiesaistīja tāpēc, ka tā būtu lielākā līga Eiropā, bet piesaistīja ar komandu, ko es varētu aizvest uz Eiropu. Aiz šīs komandas ir cilvēku grupa ar ambīcijām padarīt šo klubu lielāku.

– Ja nemaldos, ar Latvijas izlasi jūs strādājat tikai izlašu pārtraukumu laikā?

– Jā.

– Cik labi jūs pazīstat Latvijas virslīgu?

– “RFS” komandā ir daudz izlases spēlētāju, daudz ārzemnieku no Gruzijas un citām valstīm. Domāju, ka Liepājas ilgtermiņa plāns ir mest izaicinājumu vadošajām komandām. Bieži vien runa nav par to, kurai komandai ir vairāk naudas. Ja tu pareizi trenē, tad tu iegūsti rezultātus.

– Liepājas klubs ir definējis, ka tas vēlas spēlēt uzbrūkošu futbolu ar lielu bumbas kontroli. Kad šo komandu trenēja Gruzijas un Argentīnas speciālisti, šāds mērķis likās loģisks, jo dienvidu valstīm tāds futbols ir raksturīgāks. Stereotipi par britu un skotu futbolu ir spēle flangos un daudzi centrējumi. Kāda ir jūsu futbola filozofija?

– Man ir bijusi laime trenēt piecos dažādos kontinentos. Es domāju, ka dodu sajaukumu no visa. Es neesmu ārkārtēji stereotipisks par spēlēšanu ar tālām piespēlēm vai pārāk fizisku futbolu. Bumbas kontrole ir lieliska, bet, ja nav progresa, tad nav virzības uz priekšu. Domāju, ka labas komandas ir būvētas uz pamatiem, ka tās ir grūti uzvarēt. Pirms mēs uzvaram, mums ir jābūt komandai, kas nezaudē. Es iedrošinu spēlētājus darīt to, kas viņiem labi sanāk. Es iedrošinu spēlētājus kontrolēt bumbu un es gribu, lai viņi spēlētu uz priekšu. Es domāju par sevi kā par fanu. Es ticu, ka komandai ir jāatspoguļo trenera personība. Ja es esmu krāsains, drosmīgs, tad es sagaidu, ka manas komandas tādas ir un es gribu, lai mans futbols tāds ir. Es gribu, lai mēs kontrolējam bumbu, bet kontrolējam ar virzību uz priekšu. Gribu, lai mēs radām daudzas vārtu gūšanas iespējas. Tādu es redzu mūsu spēles plānu.

Klubs nav definējis, kādu futbola stilu mums būtu jāspēlē. Es gribētu redzēt spēlējam jaunos latviešu spēlētājus. Es pats biju vietējās pilsētas puika savā klubā. Domāju, ka vietējiem faniem patīk redzēt spēlējam vietējos puikas.

– Palabojiet, ja kļūdos, bet man skotu futbols asociējas ar fizisku spēli un samērā lielu ātrumu.

– Lai arī Skotijā spēlē futbolisti no daudzām valstīm, viņiem reizēm ir grūti pielāgoties. Viņiem piemīt labākas tehniskās prasmes, bet viņi var kļūt par patiesi augstākā līmeņa spēlētājiem, ja viņi pielāgojas spēles tempam. Skotijā ir spēlējuši Larsons, Gaskoins, Laudrups. Daži no Eiropas vadošajiem futbolistiem. Spēle ir ļoti ātra. Ja tu vari apvienot spēles tempu ar taktiku, tehniku, tad es domāju, tu iegūsti uzvarošo kombināciju. Ja tev ir dažāda veida spēlētāji, bet visi ir ar vienu mentalitāti – uzvarēt, tad ir jāklājas labi.

– Raugoties uz turnīra tabulu, jūsu uzdevums Liepājā šķiet acīmredzams – vismaz 4. vieta un kvalificēšanās Eiropas līgai.

– Jā.

– Cik daudz jūs esat izpratis Liepājas kluba stiprās un vājās puses?

– Mēs ar Mareku kopā bijām 10 dienas izlasē. Man bija iespēja izmantot viņa zināšanas un uzdot daudzus jautājumus par to, kāda veida spēlētāji mums ir un kā viņiem patīk spēlēt. Zināju, ka mums ir diezgan garš savainoto spēlētāju saraksts, bet jutu, ka mums ir spēlētāji, kuri var progresēt. Ja es viņus varu padarīt spēcīgākus kā komandu, tad es domāju, ka nav iemeslu, kāpēc mēs nevarētu finišēt ceturtie.

– Kā jūs kopumā raksturotu Liepājas komandu?

– Es domāju, ka mums ir dažādu spēlētāju sajaukums. Mums ir jaunie spēlētāji, un vienu no viņiem (Kristeru Toberu) es iecēlu par kapteini pirmajā spēlē. Viņš atstāja labu iespaidu. Mums ir pieredzējuši spēlētāji, kuri var palīdzēt jaunajiem. Droši vien tāda kombinācija ir lielākajā daļā klubu.

– Kas jūs pamudināja 17 gadus vecu spēlētāju iecelt par komandas kapteini?

– Es domāju, ka šāds solis dod labu signālu akadēmijas spēlētājiem. Es novērtēju akadēmiju un es gribu iekļaut akadēmiju kluba darbā, gribu dot akadēmijas spēlētājiem ceļu uz pirmo komandu.

– Tobers jaunatnes futbolā apliecināja sevi kā labu centra pussargu, bet pēdējā laika traumu dēļ pierāda sevi arī centra aizsarga pozīcijā. Vai jūs redzat, ka šī ir viņa īstā pozīcija laukumā?

– Es domāju, ka viņam labākā pozīcija būtu aizsardzībā. Trīs vīru aizsardzībā kreisajā malā, četru vīru aizsardzībā – kā kreisajam centrālajam aizsargam. Taču šie jaunie puiši ir atbilstoši jātrenē un jāizglīto, kā spēlēt attiecīgā pozīcijā. Ir noderīgi spēlēt dažādās pozīcijās, bet reizēm tas strādā pret tevi, jo tev nav iespējas apgūt visas īpašības, kas ir nepieciešamas noteiktai pozīcijai. Es domāju, ka Toberam ir centra aizsargam nepieciešamās kvalitātes, lai spēlētu augstākajā līmenī. Un ne tikai viņam, dodot iespējas, ko es noteikti darīšu.

– Cik labi jūs esat iepazinis savas komandas nākamo pretinieci “Rigu”?

– Es zinu daļu spēlētāju no Latvijas izlases, zinu no kurienes viņi ir piesaistījuši citus spēlētājus. Tehnoloģijas ļauj redzēt jebkuras valsts jebkuru komandu. Es viņus esmu pētījis kopš sestdienas vakara spēles pret “RFS”. Zinu, ka trešdien viņi spēlē kausā, ko es apmeklēšu.

– Kā klubā pieņēma to, ka pēc spēles komandai ir divas brīvdienas?

– Kad es runāju ar Māri un Oļegu, teicu, ka man ir idejas par treniņu periodizāciju. Izskaidroju spēlētājiem, kāpēc mums ir treniņu dubultsesijas vai kāpēc mums ir divas brīvdienas. Ja es varu izglītot viņus kā rūpēties par savu ķermeni un es viņiem uzticos, tad viņi var kļūt par labākiem spēlētājiem.

– Ņemot vērā situāciju tabulā, kāds varētu brīnīties, ka komandai smaga darba vietā ir tik daudz brīvdienu.

– Nav jāstrādā smagāk, ir jāstrādā gudrāk. Spēle ilgst 90 minūtes. Ja ievēro pareizo periodizāciju, tad no spēlētājiem var iegūt maksimumu. Ja mēs katru dienu trenēsimies 8 stundas, tas mūs nepadarītu labākus. Tas mūs padarītu vairāk nogurušus nedēļas beigās. 48 stundu atpūtas iemesls ir tāds, ka pirmajās 24 stundās vajadzētu būt vieglam skrējienam, peldēšanai, riteņbraukšanai vienatnē. To spēlētāji tāpat dara, nākot uz klubu. Ja pēc tam tu pavadi laiku ar ģimeni, individuāli atpūties un atjaunojies, tad 24 stundas pēc tam tas palīdz ķermenim un prātam sagatavoties nākamajai treniņu sesijai. Otrdienā mums ir dubultā sesija, kurā es no spēlētājiem iegūstu tādu pašu darba apjomu, bet viņu ķermenis ir labākā kondīcijā.

– Pēcspēles preses konferencē jūs pieminējāt arī par cenšanos mainīt attieksmi un mentalitāti. Līdzīgi ir sacījis arī Miksu Pātelainens, kad viņš runāja par Latvijas izlasi? Kas kaiš mūsu mentalitātei?

– Katrā valstī ir sava kultūra. Nevienam nav tiesību teikt, ka tā nav pareiza. Tu vienkārši lūdz spēlētājus kaut ko darīt citādāk. Ja tu restorānā katru reizi ēd vienu un to pašu ēdienu, tad tu nekad neattīstīsi izpratni par dažādiem ēdieniem. Futbolā ir līdzīgi. Ja tu cilvēkus iepazīstini ar dažādiem veidiem, tu no viņiem vari iegūt atšķirīgu rezultātu. Tas nav stāsts par to, ka mans ceļš ir pareizais, bet citi neko nezina. Runa ir par to, lai iepazīstinātu cilvēkus ar atšķirīgām metodēm un cerētu, ka viņi attīstīsies. Katram ir potenciāls. Dažreiz runa ir tikai par iepazīstināšanu ar jaunu stilu. Kad mēs runājam par mentalitāti, es gribu, lai cilvēki justos brīvi. Es negribu, lai mani spēlētāji būtu iekalti važās vai saslēgti roku dzelžos. Es gribu, lai viņi būtu ekspresīvi, lai viņi spēlētu bez bailēm.

– Vai arī jums šķiet, ka latviešiem trūkst pašpārliecinātības?

– Jā. Pirmoreiz, kad viņus satiku, es teicu, ka ir lietas, kam nav vajadzīgs talants. Viena lieta ir laika izjūta un otra – būt laimīgam. Mums ir fantastiska profesija. Cilvēkiem būtu jājūtas laimīgiem un katru dienu jābūt pateicīgiem par savu darbu. Tātad nav iemesla nesmaidīt. Ja tu smaidi un esi laimīgs, tad tev var būt labāki panākumi. Man patīk, ja man apkārt ir pozitīvi cilvēki, man patīk pozitīvi ietekmēt cilvēkus. Ja tu esi pozitīvs un dari visu pēc labākās sirdsapziņas, tad neviens nevar rādīt uz tevi ar pirkstiem.

– Vai jums ir padoms, kā sasniegt daudzu mērķi – izaudzināt vairāk futbolistu, kuri spēlē ārzemju klubiem?

– Nopietni investēt jaunatnes sistēmā un radīt pāreju uz pieaugušo futbolu. Dot iespēju Toberam un Ķiguram, ir ceļš kā iet uz priekšu. Nevajag baidīties ļaut spēlēt jaunajiem futbolistiem. Ja es varēšu palīdzēt akadēmijai un akadēmijas treneriem, tas palīdzēs attīstīt labākus spēlētājus Liepājai. Es domāju, ka ja Latvija jābūt tādiem pašiem modeļiem kā citās Eiropas valstīs – jāinvestē jaunatnes sistēmā un atbilstoši viņus jātrenē, kā arī atbilstoši jāapmāca treneri. Jums ir divas pasaules līmeņa tenisistes, un tas apliecina, ka investīcijas atmaksājas.

– Jā, un mums ir arī viena no Ņujorkas “Knicks” zvaigznēm.

– Ak tā? Nu redziet. Mums ir Endijs Marejs – pasaules tenisa ranga [bijušais] līderis, mums ir daudz citu tenisistu, vienmēr esam audzinājuši daudzus futbolistus, golfa spēlētājus, riteņbraucējus un peldētājus. Tas ir tāpēc, ka mūsu valsts nopietni investēja sporta objektos. Mans padoms ir – skarbo ziemu dēļ veidot vairāk iekštelpu objektus. Mūsdienu paaudze ir daudz maigāka nekā bijām mēs. Vairāk iekštelpu objektu palīdz uzlabot individuālo tehniku, neatkarīgi no sporta veida.

– Labprāt uzklausītu arī jūsu domas par to, ka palielināt futbola lomu Latvijā.

– Viena no lietām, ko es darīju Matervelā, bija izdalīt skolām 2 000 bezmaksas biļetes katru nedēļu. Varbūt atnāca 300 bērnu, bet labās dienās 500-600 bērnu. Tomēr tie bija 500-600 skatītāju vairāk. Bērniem līdzi nāk vecāki, kuri var nebūt futbola fani. Klubam ir jāsadarbojas ar skolām, jāapmeklē sporta programmas. Es domāju, ka šeit Liepājā ir lieliski sporta objekti. Bērni trenējas vieglatlētikā un citos sporta veidos. Jo vairāk bērnus mēs uzrunāsim, jo vairāk nāks uz spēlēm un redzēs jaunos latviešu futbolistus spēlējām, kā arī vadot komandu kā kapteiņi. Tas noteikti dos citiem ziņu, ka tas viņiem var būt ceļš kā tikt iesaistītiem.

Vadošie klubi strādā ar savu pilsētu sabiedrību, ar skolām, tie audzina fanu nākamo paaudzi. Ir jābūt arī spēlētāju mijiedarbībai ar jaunatni, lai parādītu, ka šī ir lieliska profesija, šis ir lielisks dzīvesveids un šī ir lieliska iespēja dzīvē.

– Jūs šeit esat ieradies strādāt, nevis baudīt apkārtni, bet vai varat padalīties savos iespaidos par mūsu pilsētu vai valsti?

– Jā esmu šeit, lai strādātu, bet videi ir nozīme. Ja es esmu šeit, tad mana ģimene laiku pa laikam mani apciemos. Mans dēls spēlē futbolu Amerikā, mana meita ir skolotāja, bet mana sieva ir paredzējusi mani apciemot regulāri. Tātad man ir jābūt laimīgam. Es esmu atradis jauku pilsētu okeāna (domāta – Baltijas jūra) krastā, kas ir ļoti nomierinoši. Laiks kļūs aukstāks, bet es esmu no Skotijas. Kā jau teicu pēc pirmās spēles, mačs notika skotu laikapstākļos. Esmu no Skotijas dienvidiem, bet mums tāpat ir skarbas ziemas. Es vēlos iepazīt apkārtni, esmu apjautājies par basketbola komandu, esmu vērojis bērnus spēlējam tenisu. Esmu pastaigājies pludmalē un parkā. Negrasos katru dienu palikt birojā un skatīties futbolu. Vēlos padarīt savu uzturēšanos šeit pēc iespējas produktīvāku.

– Jūs joprojām boksējaties vai darījāt to tikai Amerikā?

– Es vienmēr esmu boksējies, lai uzturētu sevi formā. Viens žurnālists nosauca mani par bijušo bokseri, kas nav taisnība. Man arī patīk spēlēt tenisu, skriet. Diemžēl šeit es nevaru spēlēt golfu.