/Saturs labāks par iesaiņojumu

Saturs labāks par iesaiņojumu

Vai Virslīga jau gatava? Atbildi uz šo jautājumu daudzi Latvijas futbola līdzjutēji varēja nojaust jau nedēļā pirms valsts galvenā čempionāta sākuma, proti, atbilde, diemžēl, nebija pozitīva. Lielākās pretenzijas tika izvirzītas tieši pret organizatoriskiem jautājumiem, jo, kā varēja redzēt pirmajos četros dueļos, tad tur ierasti raksturīgajā “pavasarīgajā futbolā” parādījās arī gana daudz kvalitatīvu iezīmju.

Iepriekšējo sešu Virslīgas sezonu spēļu apmeklējumi man iesākās ar mačiem Liepājas “Daugavas” stadiona rezerves laukumā, kur ar mājas spēli čempionātu tradicionāli sāka nu jau tikai vēstures lapaspusēs atrodamais “Liepājas metalurgs” un viņa pēctece “Liepāja”. Atšķirtībā no daudziem futbola laukumiem, kur sezonas ievadā spēlē Virslīgas klubi, “Daugavas” stadiona rezerves laukumā notiekošie mači allaž izceļas ar ļoti labu atmosfēru, gan tādēļ, ka kopumā nelielā tribīne atrodas paaugstinājumā pie paša laukuma, gan tādēļ, ka liepājnieki pārsvarā tās piepilda un ieskauj arī apkārt esošo žogu, no kura spēle arī ir ļoti labi redzama.

Šogad pirmo sezonas spēli apmeklēju Rīgā, arī ar “Liepājas” līdzdalību mačā pret daudzu prognozēto galveno favorīti uz titulu “RFS”, kas maču organizēja “RTU” stadionā. (Interesanti, kurš to izdomāja nosaukt par stadionu, pat, ja pēc definīcijas to tā dēvēt var.) Lai arī kopumā lielākā daļa laukumu ar sintētisko segumu visur ir gana līdzīgi, tomēr kopējai atmosfērai svarīga ir apkārtējā vide, un “RTU” stadionā tā nebūt nav pievilcīga. Un šeit nu bija milzīgs kontrasts ne tikai ar infrastruktūru Liepājā, bet arī ar redzēto laukumā. Komandas noteikti ar savu sniegumu nebija pelnījušas spēlēt laukumā, kura apkārtne atgādina skatus no Dienvidamerikas zemākajām līgām. Var tikai iedomāties, kā mainītos skeptiķu skats uz Virslīgu, ja to iesaiņotu vismaz Polijas līmeņa stadionu atmosfērā. Un sniegums eirokausos pret vidusmēra Eiropas klubiem pēdējā laikā pierāda, ka komandu līmenis patiesi nav tik zems, kā ierasts uzskatīt. Un to pierāda arī vairāku “uz papīra” laba līmeņa ārzemju futbolistu ierašanās Latvijā. Skumji, ka minētajā laukumā, spriežot pēc kalendāra, plāno spēlēt arī “Rīga”. Tāda nu ir galvaspilsētas un Latvijas futbola realitāte. Un no skolu laukumiem, kamēr klubiem nebūs savas bāzes, mums nekur nelikties gadu no gada. Tieši tādēļ par īstu Virslīgas sākumu uzskatu brīdi, kad lielākā daļa komandu, kurām tas ir iespējams, pāriet uz dabīgajiem laukumiem. Tas rada lielākos svētkus.

Tomēr bez globālām problēmām sezonas starts tomēr vairāk apbēdināja ar niansēm, jo velns jau slēpjas detaļās. Ļoti pasīvā Virslīgas starta reklamēšana no līgas vadības puses, komandu pieteikumu nepieejamība pat dienu pirms turnīra sākuma, tā pat arī tehniskas problēmas ar jaunumiem Virslīgas mājaslapā lika izpaust neapmierinātību vispirms jau no žurnālistiem, kā arī aktīvākiem līdzjutējiem. Par šīm nebūšanām Virslīgas valdes priekšsēdētājam Maksimam Krivuņecam nācās taisnoties sociālajos tīklos, pamatojot nebūšanas ar lielu darba apjomu un vēlu parakstīto savstarpējo līgumu ar Latvijas Futbola federāciju. Droši vien daļa pārmetumu varēja arī nebūt, ja būtu veiksmīgāka komunikācija, tomēr kopumā no organizatoriskā viedokļa sezonas sākums atstāja ne to labāko pēcgaršu. Cerams kritika netiks uztverta asi, bet gan tikai motivēs šo produktu padarīt arvien pievilcīgāku.

Lai arī vēl iespējams krietni piestrādāt teju visās “frontēs” gan no klubu, gan Virslīgas vadības un federācijas puses, tomēr jāatzīmē arī pozitīvais. Šogad ir pieejams daudz lielāks statistikas daudzums, un līdzjutējiem arī ir iespējas piedalīties “Fantasy” spēlē, veidojot savu komandu no Virslīgas spēlētājiem. Domāju tas būs interesanti ne tikai kvēlākajiem Latvijas futbola interesentiem. Šī spēle ļaus daudz labāk iepazīt klubu futbolistus, kas nespēlē pirmās vijoles, jo nav noslēpums, ka pie tik lielas spēlētāju migrācijas skatītāji bieži nepārzina pat savu dzimto klubu futbolistu rindas. Tagad tos varēs iepazīt ar sava veida azarta devu.

Virslīga ieguvusi arī jaunu vizuālu identitāti, par kuru publiskā vidē nebija viennozīmīga viedokļa, taču jāatzīst, ka tas devis svaigumu turnīram, kas nu jau ne pirmo gadu tiek uzskatīts par ļoti neprognozējamu.

Foto: Kaspars Volonts (FK RFS)