/Visticamāk, ka aizietu tik un tā

Visticamāk, ka aizietu tik un tā

Trīs dienas pirms Latvijas futbola virslīgas 2018. gada sezonas finiša MĀRIS VERPAKOVSKIS pielika punktu spekulācijām par savu nākotni, paziņojot, ka pamet paša izveidoto futbola klubu “Liepāja”. Jau pēc sezonas finiša bijušais Latvijas izlases uzbrukuma līderis apstiprināja iepriekš izskanējušo apgalvojumu, ka viņš pievienosies “RFS” vienībai. Intervijā “Kurzemes Vārdam” M. Verpakovskis plašāk skaidro gan savas aiziešanas iemeslus, gan atskatās uz piecām sezonām FK “Liepāja” prezidenta amatā.

– Sāksim ar visu mutēs ilgi viļāto karsto kartupeli. Vai tu pāriesi darbā uz “RFS”?

– Jā. Man bija vairāki varianti darba turpināšanai, un viens no variantiem bija “RFS”, kas izskanēja publiski. Mēs esam vienojušies, ka mana nākamā darbavieta no nākamā gada būs futbola klubs “RFS”, kur es būšu ģenerāldirektors.

– Kādēļ tu no “Liepājas” atvadījies dažas dienas pirms sezonas beigām, nevis sagaidīji čempionāta finišu?

– Lielas atšķirības nebija, jo informācija jau bija izskanējusi publiski. Domāju, ka cilvēki jau tāpat to saprata un zināja, tāpēc vairāk nebija, ko stiept garumā. Turklāt mēs izpildījām sezonas galveno mērķi – iekļuvām Eirokausos. Negribēju, lai mans paziņojums novērstu uzmanību no mērķa izpildīšanas un galvenā uzmanība būtu pievērsta ziņai par manu aiziešanu. Aizvadījām pēdējo mājas spēli, daudzi man jautāja par aiziešanu, tāpēc neredzēju jēgu stiept garumā.

– Vai tu tik un tā būtu aizgājis prom no Liepājas kluba, ja nebūtu “RFS” piedāvājuma?

– Visticamāk, ka jā. Šis gads man bija īpaši grūts. Mans dēls nākamgad ies pirmajā klasē, bet šogad iet sagatavošanās klasē. Kādreiz mēs varējām mazo paņemt no bērnudārza un ar visu ģimeni pavadīt laiku Liepājā, bet šogad to bija grūtāk darīt un skaidrs, ka nākamgad tas būtu vēl grūtāk. Tas jautājums mums mājās ik pa laikam aktualizējās. Man ļoti daudz laika sanāca pavadīt ceļā, prom no ģimenes. Ne es īsti biju mājās, ne varēju pilnvērtīgi pildīt savu darbu Liepājā. Nevarēju visu laiku būt uz vietas, kontrolēt visus procesus un pilnvērtīgi piedalīties ikdienas darbā, par ko man pēdējā laikā bija vainas apziņa. Lai darbu veiktu kvalitatīvi, tev visu laiku ir jābūt uz vietas, ir vēlams redzēt gandrīz vai katru treniņu, jāzina, kas notiek ģērbtuvē un ap komandu.

Jau aizvadot visu futbolista karjeru man sanāca, ka esmu prom no mājām, prom no ģimenes. Mēs runājām, ka pēc manas spēlētāja karjeras beigām mēs beidzot varēsim savā ģimenes mājā dzīvot kā normāla ģimene. Liepājā tas bija citādāk. Ceļā uz vienu pusi jāpavada 200 kilometri un divas – divarpus stundas.

– Vai ģimenē neizskatījāt variantu pārcelties uz dzīvi Liepājā?

– Izskatījām. Es vairākas reizes to piedāvāju, mēs par to domājām. Tam ir savi lieli plusi. Uzskatu, ka ģimenēm ar bērniem Liepājā ir ideāli apstākļi, bet līdz galam mēs tam nenobriedām. Nosliecāmies palikt ģimenes mājā Jūrmalā.

– Vai tavu lēmumu aiziet no Liepājas ietekmēja tavas lomas mazināšanās klubā pēc Oļega Hramova ienākšanas?

– Noteikti, ka jā, bet es to saku bez pārmetumiem vai aizvainojumiem. Tas ir pilnīgi normāli, kad cilvēks ienāk klubā un iegulda tajā ļoti lielus līdzekļus, lai klubs attīstītos. Kaut kur mūsu redzējums sakrita, kaut kur varbūt nesakrita, bet arī tas ir normāli. Oļegs ir pieaudzis cilvēks, nobriedis uzņēmējs, kuram ir savs skatījums uz noteiktām lietām. Ja viņš sedz 70-80 procentus no kluba budžeta, tad viņam ir tiesības uz savu redzējumu.

Man ir prieks, ka tāds cilvēks parādījās un paliek komandā, ka mums izdevās tādu cilvēku piesaistīt. Uzskatu, ka komanda ir drošās rokās. Viņš grib attīstīt komandu, grib, lai tā cīnās par augstākiem mērķiem. Tas Liepājai noteikti ir pluss. Uzskatu, ka komanda ir atstāta laba trenera rokās. Domāju, ka Gordons Jangs ir atradums Liepājas futbolam. Cik saprotu, ar viņu tiek parakstīts divu gadu līgums. Man sirds ir mierīga, ka man aizejot, komanda ir laba īpašnieka rokās un laba trenera rokās.

– Ja komanda nepaliktu tik drošās rokās, vai lēmums pārcelties uz Rīgu būtu sarežģītāks?

– Protams, un tie nav tukši vārdi. Izvēle aiziet būtu daudz grūtāka, saprotot, ka klubam būs lielas problēmas. Nezinot – klubs būs vai nebūs. Šobrīd aiziet ir daudz vieglāk, jo piecu gadu laikā ir daudz kas uzbūvēts. Uzskatu, ka klubam ir ielikts labs pamats, bet tagad ar Oļega finansēm klubs var izaugt nākamajā pakāpē.

Mēs sapratām, ka mums ir ļoti grūti konkurēt ar Rīgas klubiem, “Ventspili” un “Spartaku” par vietu Eirokausos un par čempionu titulu. Pēdējos gados budžeti ir ļoti izauguši. Nevar pat salīdzināt ar to, kāds mums bija budžets pirmajā vai otrajā gadā, kad mēs ar 300-500 tūkstošiem varējām cīnīties par vietu Eirokausos, spēlējot ar jaunajiem un vietējiem, piesaistot vienu vai divus labus leģionārus. Šobrīd situācija ir kardināli mainījusies. Sapratām, ka mums ar saviem spēkiem – pilsētas naudu, ar vienu lielo sponsoru “Mogo” un ar mazajiem sponsoriem – ir par maz, lai konkurētu. Bija vajadzīgs pamatīgāks investors. Mums bija vēl divi vai trīs varianti investora piesaistē. Skaidrs, ka Oļega Hramova variants bija visinteresantākais, jo viņš ir liepājnieks un viņš komandai bija palīdzējis jau iepriekš. Mēs redzam ka viņš ir ilgtermiņa investors. Ja viņš ir atnācis, es ticu, ka tas ir uz ilgu laiku.

– Kādi vēl bija varianti? Tamaza Pertijas nesenajā intervijā Sportacentram izskanēja Turkmenistānas vārds.

– Tas bija viens no variantiem. Vēl viens variants bija Krievijā un vēl viens – Ķīnā. Finansiāli mēs kļūtu spēcīgāki, bet bija jautājumi par to, ko viņi grib saņemt pretī. Gribēja šeit savus cilvēkus – spēlētājus, trenerus. Tagad ir riski ar totalizatoriem, ar likmēm. Kur mums būtu garantijas? Oļegs ir pārbaudīts cilvēks, kurš iepriekš palīdzēja komandai, pats to gribēja, tāpēc ar viņu bija visātrāk un visvienkāršāk vienoties.

– Kāpēc šī sezona izvērtās tik saraustīta?

– Jā, šī bija diezgan grūta un saraustīta sezona, lai gan pirms sezonas nekas par to neliecināja. Viss izskatījās diezgan labi, Domāju, ka sastāva ziņā mēs esam vieni no vislabāk nokomplektētajiem. Redzot, kā mēs izskatāmies treniņnometnēs, domāju, ka mēs varam pacīnīties par čempionu titulu. Tādas ambīcijas bija. Diemžēl futbolā neko nevar paredzēt, viss pagriezās citādāk. Bija iekšēji mikrokonflikti komandā, beigās arī starp vadību un treneriem, starp treneriem un spēlētājiem. Viss pagriezās gultnē, ko mēs nebijām paredzējuši. Tāpēc viss gads sanāca saraustīts. Bija ne tikai treneru maiņa, bet arī īpašnieka maiņa. Tomēr domāju, ka šis gads ir jāvērtē kā restarta gads. Paldies dievam, ka tikām Eirokausos. Ja vērtē, teikšu tā – ciniski, tad Latvijā nav lielas atšķirības, kuru vietu ieņemt – 2., 3. vai 4. Klubiem galvenais ir vieta Eirokausos.

– Par Karašauska personības sadursmi ar Ikaunieka personību bija dzirdams jau sezonas laikā, bet kādi bija pārējie konflikti?

– Tas varbūt bija acīmredzamākais, ko laikam jebkurš līdzjutējs varēja redzēt. Tomēr negribētos nest strīdu ārā no ģimenes un neanalizēt publiski. Kas ir bijis, tas ir bijis un ir jāaizmirst.

– Vai Karašausks pārgāja uz Kazahstānas klubu tādēļ, lai nepārceltos uz “RFS”, kur Artūrs spēlēs nākamgad?

– Kad Karašausks gāja projām, mēs vēl cīnījāmies par čempionu titulu. Zinājām, ka daudzi Latvijas klubi viņu paņemtu, un mūsu klubs varēja kaut ko nopelnīt. Taču mēs šādu iespēju neizskatījām, lai nepastiprinātu kādu no saviem konkurentiem, kuri mums traucētu cīnīties par čempionu titulu.

– Kāpēc Tamazs Pertija pameta galvenā trenera amatu?

– Nav viena iemesla, ir vairāku faktoru kopums. Beigās mēs divi pieauguši vīrieši apsēdāmies un sapratām, ka abām pusēm labāk ir darbu neturpināt. Kaut kādā veidā nesastrādājāmies, pārāk daudzos jautājumos bija domstarpības.

– Vai taisnība, ka tu Tamaza Pertijas vietā vēlējies redzēt lietuviešu speciālistu?

– Jā, tā laikam bija. Diemžēl Aurēlijs Skarbjaļus nepārliecināja Oļegu. Es uzskatīju, ka viņš ir īstais kandidāts, kurš Liepājas klubam tobrīd bija vajadzīgs. Uzskatīju, ka ar viņa ienākšanu komandā mēs nekavējoties varējām turpināt cīņu par čempionu titulu, jo nebijām tālu no tā un sastāvs bija diezgan labs. Viņam nevajadzētu ilgu laiku, lai saprastu, kur viņš ir nokļuvis. Čempionāta līmeni viņš apmēram zināja, jo bija strādājis Lietuvā, “Žalgirī”. Es zinu, kā “Žalgirī” izvēlas trenerus, kāda viņiem ir skautu komanda un cik rūpīgi viņi vērtē šo jautājumu. Tur treneri neizvēlas pazīšanās vai patikšanas dēļ. Tur plaši analizē, un ne velti viņu izvēlējās. Par šo treneri nebija nevienas negatīvas atsauksmes, visi ieteica parakstīt šo treneri, ja ir tāda iespēja. Ar savu Skandināvijas futbola izglītību viņš noteikti būtu palīdzējis savest kārtībā arī kluba struktūru. Diemžēl mēs ar Oļegu nevienojāmies, bet tās bija viņa tiesības, un mums nekāda konflikta par to nebija.

Savukārt Aurelio izvēle bija mūsu kopējā kļūda. Kļūda tāpēc, ka mēs zaudējām ļoti daudz punktu un trenerim bija problēmas iegūt licenci. Mūs informēja, ka nekādu problēmu nebūs, ka viņam Argentīnā ir pietiekams stāžs, lai nokārtotu UEFA Pro kategoriju. Sanāca, ka trenera puse diemžēl mazliet izdaiļoja faktus. Es pieļauju, ka Argentīnas puse nebija rēķinājusies, ka Latvijā tik rūpīgi pārbaudīs faktus par to vai Dario Argentīnas augstākajā bija galvenais treneris vai galvenā trenera palīgs. Beigās Latvijas federācija pateica, ka nav variantu – Aurelio nesaņems licenci, un UEFA komisijai pat nav vērts braukt.

– Pieļauju, ka tikai retais vadītājs būtu gatavs ieķīlāt savu māju, lai nodrošinātu savas organizācijas pastāvēšanu.

– Tas ir fakts, ar ko es nestaigāju apkārt un par ko neauroju. Tāda bija situācija. Lai saņemtu kredītu un varētu aizlāpīt budžeta caurumu, kas mums bija līdz gada beigām, mums citas iespējas nebija. Paldies “Citadelei”, kas mums nāca pretī, bet bankas procedūra paredz, ka tai ir nepieciešams nodrošinājums. Klubam infrastruktūra nepieder, tāpēc tā bija mana māja.

– Vienalga – risks bija liels vai mazs, tomēr tāds bija. Vai klubs tev tiešām bija tāda sirdslieta, ka tā dēļ bija vērts ieķīlāt savu mājokli?

– Protams, ka sirdslieta. Tīrs entuziasms. Tas process mūs ļoti aizrāva un interesēja. Tā tiešām bija neiespējamā misija. Jā, pirms tam bija “Metalurgs”, bija spēlētāji, bija infrastruktūra, liels paldies “Metalurgam” par to. Tomēr atnācām uz klubu, kam nebija neviena sponsora, bija tikai parādi. Sākām visu no nulles, izveidojām komandu, kas uzreiz cīnījās par Eirokausiem un otrajā gadā izcīnīja čempionu titulu. Bauda, ko es šajos gados guvu ir neizmērāma. Ieguvu tādu pieredzi un skolu, ko ir grūti izmērīt kaut kādā ekvivalentā. Nezinu vai es to vēlreiz darītu, ņemot vērā, ka man spēkā bija līgums ar Grieķijas augstākās līgas klubu. Man ar to bija ļoti labas attiecības, dzīvoju Krētā, kur ģimenei bija ideāli apstākļi dzīvošanai. Man ar klubu bija saruna, ka es varētu līgumu pagarināt un palikt klubā. Tomēr tas izaicinājums man likās tik liels un interesents, turklāt dzimtajā pilsētā, un arī Uldis Sesks ļoti lūdza. Pieņēmām izaicinājumu, un uzskatu, ka mēs šo misiju izpildījām godam. Varēja būt labāk, varēja būt sliktāk, taču strādājām pēc labākās sirdsapziņas un entuziasma pilni, pirmajā gadā vispār nesaņemot nekādu atalgojumu. Kāds budžets bija, tāds bija. Kasījām, lai tikai spēlētājiem un komandai nekā netrūktu. Protams, vēlreiz jāsaka liels paldies pilsētai un personīgi Uldim Seskam, jo bez viņa atbalsta komandas noteikti nebūtu. Palīdzēja arī Olimpiskais centrs un Gatis Griezītis, arī pilsētas uzņēmumi.

– Vai jums izdevās “Liepāju” pietuvināt tam, lai šis būtu pelnošs projekts?

– Mēs nerēķinājāmies, ka Latvijas futbola tirgus tik drausmīgi izaugs. Es domāju, ka šobrīd vadošo komandu budžets ir tuvu diviem miljoniem. Pirmajā, otrajā sezonā mēs nevarējām paredzēt, ka pēc četriem gadiem budžeti būs tik lieli. Lai spertu nākamo attīstības soli, mums vajadzēja lielāku investoru. Laika gaitā mēs to sapratām un sākām tādu meklēt. Sākumā gribējām visu paveikt saviem spēkiem. Otrajā gadā kļuvām par čempioniem, pārdevām Jāni Ikaunieku, kas uzreiz bija liels transfērs. Cerējām, ka būs vēl transfēri un, ka Eirokausos izdosies veiksmīgi nospēlēt. Varbūt, ka mēs būtu izvilkuši saviem spēkiem, bet nevarējām paredzēt Latvijas futbola tirgus izaugšanu līdz divu miljonu budžetam vienam klubam. Tāpēc beigās sapratām, ka nav variantu izvilkt saviem spēkiem. Atbildot uz jautājumu – domāju, ka šobrīd ir ļoti laba bāze, lai spertu nākamo soli. Oļegam ir finansiālās iespējas, lai spertu šo soli. Domāju, ka “Liepājai” ir visas kārtis rokās, lai to paveiktu. Ļoti ceru, ka klubs to izdarīs.

– Vai abu Ikaunieku transfēri joprojām ir komercnoslēpums?

– Par Jāni mēs saņēmām 400 tūkstošus eiro. Ar bonusiem summa varēja izaugt līdz 600 tūkstošiem. Ja mums nebūtu tāda transfēra, es nezinu, kā mēs būtu izvilkuši pirmos gadus. Jāņa transfērs mūs ļoti izglāba. Pirmajā gadā mēs uzreiz iebraucām diezgan lielos mīnusos. Tā nauda ienāca, un pa lielam uzreiz arī aizgāja, varējām nosegt parādus un varbūt minimāli palika priekšdienām.

Par Dāvja īri saņēmām 20 tūkstošus un par 80 tūkstošiem [Čehijas klubs “Vysočina”] viņu izpirka, tātad kopā tie bija 100 tūkstoši eiro. Mēs Dāvi negribējām laist, jo uzskatījām, ka varējām saņemt vairāk. Taču mums ar Dāvi bija noruna, ka ja viņam būs iespēja aizbraukt un viņš pats to gribēs, tad mēs viņu palaidīsim. Gājām viņam pretī. Atlaidām viņu pirms Eirokausiem, kas mums bija neizdevīgi, bet, lai saglabātu Dāvim izaugsmes iespējas, sapratām, ka viņam ir jāaizbrauc. Uzskatu, ka rīkojāmies pareizi, ka izdarījām labu viņam, kā arī Latvijas un Liepājas futbolam.

– Cik lielas ir tavas ambīcijas administratīvajā darbā futbolā, vai vēlies sevi apliecināt arī ārpus Latvijas?

– Šobrīd tas būtu skaļi teikts. Tagad man ir jāpierāda sevi “RFS”. Šeit ir augsti mērķi un augstas ambīcijas. Šobrīd saistu sevi tikai ar “RFS”, gribu sevi pierādīt, palīdzēt klubam, pierādīt, ka Liepājā izcīnītais čempionu un kausa ieguvēju tituls nebija nejaušība, ka mēs to varam sasniegt arī ar “RFS”. Te ir viss, lai to paveiktu. Izskatot iespēju aiziet no Liepājas, citā klubā es sevi neredzēju. Kluba organizācijas, struktūras un darbības veida ziņā man tas likās visinteresantākais, visstabilākais un vispiemērotākais. Šobrīd saistu sevi ar “RFS”, bet grūti teikt, kas būs pēc gadiem pieciem. Kāpēc nē? Tas ir interesanti, tas ir tas, kas man patīk. Varbūt, ka kaut kādā brīdī, kad šeit būs sasniegts zināms līmenis un man būs piedāvājums, gribēšu pamēģināt sevi kaut kur citur.

– Tiksimies futbolā, Liepājā?

– Jā, tiksimies futbola laukumos gan Liepājā, gan citur. Skaidrs, ka sirdī un dvēselē vienmēr esmu bijis un palikšu liepājnieks. Neskatoties uz to vai es dzīvoju Rīgā, Krētā, Horvātijā vai Spānijā. Līdz mūža galam vienmēr sevi uzskatīšu par liepājnieku, lai kur es dzīvošu. Redzēsim, kādas nākotnē būs manas attiecības ar Liepāju. Nekad neko nevar izslēgt un zināt, kas notiks pēc gadiem pieciem, desmit vai piecpadsmit. Dažreiz dzīve sakārto lietas ļoti interesanti un neparedzami.

Avots: “Kurzemes Vārds”
15.11.2018